Starptautiskais rakstnieka
Mihaila Naricas izglītojošais centrs

Ludborža atmiņas par Staļinistisko režīmu Latvijā un Aurēlijas Mocānes liecība


Ludborža atmiņas par Staļinistisko režīmu Latvijā

Latvijas laikā visi cilvēki, īpaši mazos ciemos un pagastos dzīvoja ļoti draudzīgi, palīdzēja viens otram, mīlēja savu zemi.
Ienākošais režīms cilvēkus centās sanaidot, sakūdīt vienu pret otru, apsūdzēt noziegumos, ko nebija darījuši.
1941. gadā sākās deportācijas, ļoti liels skaits cilvēku tika izsūtīts. To redzot, veidojās leģionāru kustības "mērķi iegūt ieročus un aizstāvēt savu zemi pret krievu armiju un vēlāk uzveikt arī vāciešus, atbrīvot Latviju. Tāpat sāka veidoties partizānu kustības. Izveidojās "Ziemeļlatgales partizānu apvienība" Ruškolovas, Nomaines, Tilžas, Alūksnes apkārtnes mežos.
1946.gadā Rēzeknes rajona Nautrēnu vidusskolā izveidojās pretpadomju organizācija "Latgales vanagi". Tur ietilpa vairāk kā 40 cilvēki, galvenokārt skolas vecāko klašu skolēni. Šī organizācija uzturēja sakarus ar Zemitāna grupas dalībniekiem, darbojās līdzīgi partizāniem, izplatīja skrejlapas, veica izskaidrojošu darbu iedzīvotāju vidū par notiekošo un kā rīkoties, viņiem bija izsniegti arī ieroči un munīcija.
Izlūkdienesti un čeka visādos veidos centās izsekot un arestēt šīs organizācijas dalībniekus. Draudu gadījumā neviens dzīvs nepadevās, tāda bija pavēle un pārliecība.
Minētajā organizācijā vēlāk tika iefiltrējies spiegs, kurš nodeva informāciju. 1949. g. 30. aprīlī. Pulksten 5 no rīta čekisti aplenca ciemu, arestēja 20 "Latgales vanagu" dalībniekus. Viņi palika dzīvi tikai tādēļ, ka ieročus neglabāja mājās.
Daļai no organizācijas biedriem izdevās aizbēgt uz mežu pie partizāniem.
Trīs arestētajiem izdevās izbēgt no čekas, tie bija Antons Gailums ar segvārdu Igo, Jāzeps Ludboržs ar segvārdu Krauja, Jānis Romāns ar segvārdu Bitīte. Nepilnus trīs gadus viņi slēpās un dzīvoja bunkurā pie dzelzceļa. 1951. g. 15. oktobrī viņi tika aplenkti, atšaudījās pret čekistiem līdz pēdējai lodei, nodziedāja valsts himnu un uzspridzinājās.
Arī Lubāns Jānis piederēja pie tiem, kuri pretojās vajāšanu laikā čekisti viņu bija aplenkuši, viņš it kā padevās, pielaida sev tuvu klāt un uzspridzinājās. Pārējos arestētos nogādāja Rēzeknē. Te ieslodzītie tika pratināti un spīdzināti, lai panāktu atzīšanos par dalību pretvalstiskā kustībā. Vēlāk visi tika aizvesti uz Rīgu Stabu ielu. Tur čekas pagrabos turpinājās mocīšanas.
Ludboržs tika ieslodzīts šaurā bunkurā, kur bija iespējams tikai stāvēt, tieši virs galvas tika ieslēgta 700 vatu spuldze, tā karsēja, līdz ieslodzītais zaudēja samaņu un atverot durvis izkrita laukā. Vēlāk viņu ievietoja vieninieku kamerā, kas bija 2.5 soļus plata un 3.5 gara. Gulēt nebija iespējams un neviens arī neļāva. Visapkārt bija klusums un žurkas, kas reizēm nāca ciemos. Katru nakti notika pratināšanas un tā viss turpinājās 2-3 mēnešus.
No apcietinātās grupas pārējo ieslodzīto atzīšanās jau bija panāktas. Ludboržš bija viens no pēdējiem, kurš atzinās par savu darbību. Vēlāk viņi kā politieslodzītie tika nosūtīti uz centrālcietumu, kur atradās tika savietoti pa 80 cilvēkiem kamerā. Visiem tika piespriests sods 25 vai 10 gadi Intas lāģerī Kazahījā, kur ieslodzītajiem nācās + 54 grādu karstumā lādēt akmeņus, strādāt kapara rūdas raktuvēs, līdz paiet vairs nevarēja.
Pašiem ieslodzītajiem katru dienu bija jāizvelk aiz vārtiem mirušie kur apsargi katru vēl 3 reizes sadūra, lai pārliecinātos, ka patiešām neviens nepaliks dzīvs.
Pēc Staļina nāves tika sasaukta komisija. Lai pārskatītu ieslodzīto lietas. Dažiem izdevās atgriezties mājās. Kad Ludboržam tika prasīts "Kur dosies, ja atlaidīsim?" viņš atbildējis š uz dzimteni, "Tad mēs nelaidīsim", uz ko Ludboržs uzdrošinājies atbildēt "Tāpat aizbēgšu" tad viņam atļāvuši braukt. 1956.gadā viņš atgriezās Latvijā.
Plašāka informācija par "Latgales vanagiem" apskatāma Rēzeknes rajona Nautrēnu vidusskolā.

Aurēlijas Mocānes liecība (atmiņas par izsūtīšanu).

1941.gada 14. jūnijā mūsu ģimeni - tēvu Kazimiru Pauliņu dzim. 1882. gadā, māti Helēnu dzim. 1901.gadā, tēva māsu Stefāniju, bērnus Jevstēziju dzim. 1929.gadā, Aurēliju dzim. 1931.gadā un Ritu dzim. 1939.gadā, izveda uz Krasnojarskas novadu, Dzeržinskas raj. Makarovas sādžu.


Mēs dzīvojām Rēzeknes raj. Ozolmuižas pagastā "Zaļu" sētā. Pēc mums tā brauca naktī. Visus piecēla, lika ātri saģērbties, jo būs jābrauc. Viens milicis stāvēja durvīs ar šauteni, pārējie bija blakus tēvam. Tēva māsa gribēja aiziet uz pieliekamo, lai paņemtu kaut ko no ēdamā, bet viņai to neatļāva darīt. Līdzi paņēmām ļoti maz, tikai šo to no drēbēm. Tā mūs sasēdināja smagajā mašīnā un atveda uz Rēzeknes II staciju. Tur stāvēja garš preču vilciens, kuru apsargāja. Tā mūs iedzina vienā no vagoniem, kurā jau bija cilvēki un vēl aizvien veda un veda klāt. Tēvu uzreiz aizveda kaut kur citur. Tā mēs viņu vairāk arī neredzējām. Vagona logi bija aizrestoti. Iekšā mēs bijām ļoti daudz, gulējām cieši viens pie otra divos stāvos. Turpat arī bija jāiet pa savām vajadzībām, kur grīdā bija ierīkots neliels caurums. Ceļā mēs pavadījām ļoti ilgu laiku. No sākumā mums nedeva neko ēdamu. Katrs ēda to, kas viņam bija paņemts līdzi. Ja kādam nekā nebija, pārējie dalījās ar savu ēdamo. Vēlāk kaut kādās pieturās mums deva karstu ūdeni un zupu (ja to var saukt par zupu). Tika atļauts tikai diviem cilvēkiem izkāpt no vagona un konvoja pavadībā šai pārtikai gāja pakaļ. Ar vilcienu mūs aizveda līdz pilsētai Kanska. Tur no dažādiem kolhoziem mums pretī bija atbraukuši ar pajūgiem. Tā mūs pa ģimenēm kur kuro aizveda. Mūs 8 ģimenes aizveda uz Makarovku, kas ir 120 km no Kanskas. Vispirms visi bijām apmetušies kolhoza klubā. Vietējie iedzīvotāji gāja uz klubu skatīties, kas tie par cilvēkiem te ir atvesti. Viens otrs arī atnesa mums kaut ko no ēdamā. Pēc tam pa trīs, četrām ģimenēm mūs novietoja brīvās mājās. Kolhozs bija ļoti nabadzīgs. Sākumā, kamēr vēl bija kaut kas no drēbēm, mainījām tās ar vietējiem iedzīvotājiem pret pārtikas produktiem, bet kad arī drēbes beidzās, tad gāja drausmīgi. Agros pavasaros gājām pa tīrumu lasīt no rudens palikušās vārpas, bet ja gadījās, ka brigadieris noķēra, atņēma tās pašas vārpiņas. Visu laiku bijām badā, pavasarī, kad jau auga balanda, tad lasījām to, pārnesām mājās, aplējām ar verdošu ūdeni un ēdām. Vai arī sadzērāmies sālsūdeni, tad tik ļoti negribas ēst.

Mammai lika iet kolhozā dažādos darbos, bet naudu nemaksāja. Vēlāk mamma ar pārējām sievām gāja mežā sagatavot malku. Tad dienā varēja nopelnīt 100gr. maizes, taču kas tas ir uz tādu ģimeni. Ziemā auksts, apģērbt nav ko, apavu arī nav. Atceros mammai bija no maisa pašūti svārki un arī tie jau bija ar caurumiem.

Katru nedēļu vajadzēja iet reģistrēties, ka neesi nekur aizbēdzis. Vēlāk mamma iekārtojās darbā fermā par slaucēju. Tad reizi pa reizei mamma atnesa nedaudz piena (protams, tas bija paņemts bez atļaujas).

Bijām laimīgi, kad dabūjām beigta zirga gaļu, kas likās tik salda un garšīga. Arī beigtas aitas gaļu ēdām un tā bija garšīga. Vasarās taigā lasījām čeremšu - nezinu, kā to sauc latviski, pie mums tā neaug. Tās zaļās lapas ļoti smaržo pēc ķiploka. Rudenī lasījām sēnes un sālījām ziemai.

Kad Latvija tika atbrīvota no vāciešiem, mums radi sāka sūtīt paciņas un naudu, tad mēs varējām nopirkt gotiņu. Tā sākās kaut cik ciešama dzīve.

Par tēvu uzzinājām to, ka viņš ticis aizvests uz Kirovas apgabalu. Vjatlāģerī NKVD kur tika nošauts.

Tēva māsa bija patvaļīgi atbraukusi uz Latviju. Viņu aizveda otro reizi, tiesāja par bēgšanu un ielika cietumā.

1946. g. es kopā ar jaunāko māsu atgriezāmies Latvijā. Nezinu, kas tie bija par cilvēkiem, kuri bija puslegālā ceļā organizējuši bērnu atgriešanos atpakaļ. Mūs ievietoja bērnu patversmē Rīgā Mazā nometņu ielā. No nometnes mūs izņēma mammas māsa, pie kuras mēs arī turpmāk dzīvojām. Mamma ar vecāko māsu Jevstēziju atgriezās 1954. gadā, kad tika atļauts atgriezties.

Aurēlija Mocāne
Klāt pievienotas iegūtās izziņas par tēva Kazimira Pauliņa likteni.